Bieži, skrienot pakaļ dzīvei, mēs mēdzam piemirst, ka vistuvākais, kas mums šajā dzīvē ir dots, ir mūsu pašu ķermenis. Bez tā mēs nevarētu darīt neko. Attiecības ar sevi un savu fizisko ietvaru ir mūsu centrālās, pirmās attiecības un arī mūsu pēdējās – šķiroties no šī ķermeņa, mēs šķiramies no dzīves.

Ķermenis ir pacietīgs. Mēs bieži izmantojam to kā auto, lai nokļūtu no viena sev aizraujoša punkta uz otru, kā darba zirgu vai kā baudījuma saņemšanas starpnieku. Skaists ķermenis ir trofeja vai iekāres objekts, pēc kulturāliem standartiem neglīts, neveikls – var kļūt par atstumtības, dvēselīgu sāpju iemeslu. Mūsdienu patēriņa kultūras pasaulē ķermenis biežāk ir līdzeklis, nevis sabiedrotais un diemžēl, bieži vien, savam ķermenim mēs fokusētāk pievēršamies tad, kad kaut kas tajā nefunkcionē optimālā līmenī – parādās traucējoši simptomi, slimības, trūkst fiziska spēka. Mēs tam pievēršamies, jau risinot sekas.

Ķermenis ir nesaraujami saistīts ar mūsu psihi – mūsu emocijām, jūtām un domām, to lieliski apliecina arī psihosomatika. Bieži ķermenis ir pēdējā robeža – samezglojumi, kas sākotnēji radušies emocionālā līmenī (piemēram, no distresa) pamazām nogulsnējas, kļūstot par jau minēto simptomu.

Tāpat, mēs ietekmējam savu ķermeni caur savu psihi – caur prieku, iedvesmu arī auguma procesi var līdzsvaroties. Viss ir vienots, un bieži šajā apritē ir grūti nošķir “vistu no olas”.

Kā būt kontaktā ar sevi un savu augumu, pirms radušās būtiskas problēmas ar to – vai pat tad, kad tādas jau ir?

Viens no veidiem, kā atjaunot apzinātu saikni ar ķermeni, ir dažādas uz ķermeni orientētas prakses. Tā var būt deja (tomēr ne horeogrāfiska tipa, kur augums tomēr centrāli ir instruments noteikta rezultāta iemiesošanai) vai apzināta pieskāriena, kustības terapeitiska tipa prakses. Caur tām iespējams no jauna iepazīt sava ķermeņa raidītos signālus, pamanīt un mazināt saspringumus un atklāt kustību, kas ļauj ķermenim justies labi un justies mums saskanīgi kopumā.