Sievišķais un vīrišķais atrodas nepātrauktā dinamikā. Lielā mērā tieši sprieguma rezultāts starp tiem ir jebkāda veida kustība. Šo procesu var skatīt gan iekšējā (intrapersonālā) gan ārējās mijiedarbības (interpersonālā) līmenī, gan pasaules uzbūves (metapersonālā) līmenī. Šis ieraksts vairāk iztirzās starpdzimumu, interpersonālo līmeni, vienlaikus nepretendējot uz “galējo patiesību”.
Sievišķajam pievilcīgs vīrišķais ir no vienas puses, spēcīgs un jaudīgs. Vājais (lai cik jūtīgs un maigs tas būtu) tomēr nerada pievilcību. Spēks – tā ir spēja pastāvēt par sevi, sevī, iestāties, spīdēt. Varēšana. Jaņ.
No otras puses, robusts, sevi nekalibrējis vīrišķais spēks sievišķo atgrūž. Tas ir raupjš, nedzirdīgs. Tas “bradājas pa puķu dobēm” un pat to nepamana. Tāpēc pie jaudas aspekta tikpat svarīga prasme šo jaudu regulēt, kā arī – dot tai mērķtiecīgu virzienu. Nevis varēšanas un spēka izpausme pašapliecināšanās dēļ, bet augstāka mērķa (Gara) vadīta. Principā tomēr, patiess spēks vīrietī ir proporcionāls viņa apzinātajai saiknei ar augstāku vadību. Nevis viņa galvā, bet iemiesotā darbībā. Tas ir par “drosmi mainīt pasauli”, bet ar saskanīgu nodomu; sevis pazīšana un apzināts darbs pie saviem trūkumiem un prasmēm, disciplīna – resp, meistarība.
Kas piesaista sievišķajā vīrišķo. Tā tāpat ir jauda, tikai citā nozīmē. Saistīta ar iemiesotību, seksualitāti un jūtu spēku. Sievietes jauda ir “pilnums”. Sievišķais var parādīt vīrišķajam, kā būt “pilni”, kā būt vienlaikus tīrībā, dzidrumā un plašā juteklības, jūtu spektrā. Jaudīgs sievišķais ir tas, kurš apguvis spēju neizslēgt savu vētraino jūtu dabu, bet to pazīt un arī savā veidā vadīt, nebloķējot. Vēl tas ir ļoti spēcīgi saistīts ar ķermeniskumu – vijīgumu, vitalitāti ķermenī, brīvu seksualitātes plūsmu, dzīvīgumu. Sievietes klupšanas akmens bieži ir kārdinājums savu seksuālo pievilcību izmantot savtīgiem mērķiem, tai skaitā vīrieša piesaistīšanai un “pakļaušanai”. Tāpēc te tikpat svarīga ir nodoma skaidrība. Tieši magnētisms pret sievieti bieži mudina vīrieti “kļūt labākam”, augt meistarībā. Te ir svarīgs dziļš cieņpilnums pret šī procesa uzbūvi.
Sevi neintegrējis, neinicējis vīrišķais cenšas patverties sievišķajā (kā mātē), sildīties viņā. Sievietei tāds vīrietis kļūst nepatīkams un viņa to sāk iekšēji nicināt, lai gan pati sava spēka trūkuma dēļ var turpināt mīlēt un barot. Bet tas ved uz nekurieni, degradāciju.
Vēl vīrišķais, kas nav iemācījis mērķtiecīgi vadīt pats savu jaudu, var sākt “patērēt” sievišķās seksualitātes resursu kā degvielu sev. Tas ir par “man vajag vairāk seksa” vai “esi tāda, lai es tevi visu laiku gribētu”. Tomēr arī tas ir kompensatīvi, līdz ar to – nesniedz patiesu piepildījumu.
Sevi neintegrējis, neinicējis sievišķais grib atbalstīties vīrišķajā, viņa rokās, aizmugurē, lai noslēptos pats no sevis. “Vienkārši mīli mani” un “Es necik nezinu savas robežas, tāpēc parādi man tās”. Vīrišķais bieži labprāt kļūst par šo sienu un aizmuguri, jo tas ceļ viņa pašapziņu. Bet pamazām viņš sāk zaudēt pret sievieti interesi, jo viņa šajā “patvērumā” zaudē savu vitalitāti, dzīvīgumu, atsakās no tā meklējuma, iekšēji bieži regresējot. Tas, ka “kaut kas nav tā” parasti izpaužas kā spēcīgas seksuāla fokusa maiņa uz citiem objektiem, kuros šis dzīvīgums ir klātesošs. Sieviete “ap to” cieš un vaino vīrišķo, lai gan atbilde lielā mērā ir viņas pašas kontakta atjaunošana ar sevi un “sevis atdzīvināšana”. Neinicēts sievišķais var būt arī nocietināts un sastindzis, norobežojoties no sāpinošā vīrišķā. Principā gan sievišķais, gan vīrišķais var slēpties viens no otra mākslīgā pašpietiekamībā. Iekšēja pašpietiekamība ir svarīga, kamēr mākslīga distancēšanās, lai sargātu sevi, sastindzina plūsmu, izaugsmi. Tas bieži notiek tad, kad savstarpējais spriegums nes pārāk daudz izaicinājumu; saplūsme izmaina pārāk daudz iepriekš zinātā; satuvināšanās paceļ pārāk daudz sāpju uzslāņojumu, tāpēc vientulība, distance šķiet drošāka izvēle. Bet šajā drošībā bieži pietrūkst sprieguma pārrades potenciāla.
Jebkurā gadījumā, lai no kura punkta mēs izlemtu par labu sevis iniciācijai, integrācijai – tam nepieciešama piemērota telpa un motivācija. Visbiežāk motivācija tomēr pie mums atnāk caur krīzi. Tas skaidro, kādēļ reizēm šķiršanās vai dziļa attiecību/personīgā krīze var būt labs impulss pārmaiņām – es attālinos no otra, lai atrastu pārmaiņu sviru sevī. Un, integrējuši jaunus aspektus, mēs, iespējams, varam satikties jau jaunā attiecību, sevis un vienam otra piedzīvošanas kvalitātē. Vai nesatikties, ejot tālāk atsevišķi, tomēr kļuvuši pilnāki, veselāki, dzīvāki. Lieliski, kad iespējams šo iniciācija ceļu iet paralēli, katram savā tempā, dodot telpu kā savam, tā otra procesam. Katram mums var būt savs ceļš pretim tam. Svarīgais ir – to iet.